Rīga ir pilsēta, kurā atrodas visi galvenie nacionālas nozīmes kultūras objekti, tātad tieši uz šejieni ved cilvēku ceļš, ja viņi grib baudīt labāko mākslā, ko Latvija spēj dot. Arī Latvijas Nacionālais teātris tiecas būt labākais, un Nacionālā vārds nozīmē ne tikai tiesības, bet arī pienākumus. Šajos dižķibeles laikos – pirmām kārtām domāt par saviem skatītājiem, aicināt viņus pie sevis, panākt viņiem pretī – ārpus Rīgas, Rīgas ielās, laukumos, svētkos un darbadienās.

Nacionālā teātra īpatnība jeb sava vieta Latvijas teātru kopainā izveidojusies gadu desmitu laikā un to raksturo

- pirmkārt, pastiprināti pievērsta uzmanība nacionālai dramaturģijai,

- otrkārt, izrāžu iestudēšana, rēķinoties ar izcilām aktieru personībām, un šo aktieru spilgtu biogrāfiju apzināta veidošana,

- treškārt, centieni uzrunāt skatītāju par savu laiku un tā vispārcilvēciskām un sociālām problēmām šodienai atbilstošā teātra valodā.

1919. gada 23. septembrī tiek izdots Izglītības ministra Jāņa Akuratera rīkojums par Nacionālo teātri kā valsts teātri, un tiek paredzēts Nacionālo teātri atklāt 20. oktobrī. Noliktais neizdodas – 8. oktobrī sākas Bermonta-Avalova uzbrukums Rīgai. Mēnesi ilgst cīņas, kas izšķir Latvijas valsts likteni. Kamēr Rīgas ielās karo, teātra ļaudis pulcējas kopā un gatavojas kuru katru brīdi atvērt teātri, kas liecina, ka mākslas cilvēkiem ir citāda realitātes/briesmu/dzīves sajūta. 11. novembrī ir beidzamā kauja par Rīgu un 30. novembrī Latvijas Nacionālais teātris aicina visus uz sezonas atklāšanu – tieši tā laikrakstā “Valdības Vēstnesis” tiek dēvēta teātra nodibināšanas diena, it kā atklāta tiktu kārtējā sezona. Latvijas Nacionālais teātris sākas ar R. Blaumaņa “Ugunī”. No Krievijas ir pārradies aktieris un režisors Aleksis Mierlauks, kurš uzaicināts būt par teātra direktoru. Teātra tehniskais direktors un administrators – Zeltmatis. Režisori – Alfrēds Amtmanis-Briedītis un Biruta Skujeniece. Nacionālajā teātrī sapulcējas viss tā laika aktieru zieds, tā ir plašākā līdz tam esošā aktieru trupa, bet – cita teātra jau nav. Kur nu vēl tādi aspekti kā slāpes pēc darba miera laika “režīmā”, un pāri visam – patriotisms pielikt savu roku pie jaunās valsts celtniecības. Neparasti strauja augšupeja šai laikā vērojama it visās tautsaimniecības nozarēs, un tāda tā ir arī mākslā.