Operas tradīciju pirmsākumi Latvijā meklējami 18. gadsimtā, kad Kurzemes hercogistē notiek pirmās muzikālās izrādes un Rīgā parādās pirmās ceļojošās operas trupas. 1782. gadā tiek atklāta Pilsētas vācu teātra ēka, kur notiek gan dramatiskā teātra, gan operas un baleta izrādes.

Latviešu operas vēstures sākums saistāms ar 1912. gadu, kad Pāvula Jurjāna vadībā Rīgā sāk darboties „Latviešu opera”. Pirmā pasaules kara laikā trupa evakuējas uz Krieviju, bet 1918. gadā Latvijas Mūzikas akadēmijas dibinātāja un ilggadējā rektora profesora Jāzepa Vītola vadībā atgriežas Rīgā kā „Latvju opera”.

1919. gada 23. janvārī Latvijas Nacionālā opera izrāda savu pirmo iestudējumu – Riharda Vāgnera operu Klīstošais holandietis.

Latvijas Nacionālās operas koris

Kad 1918. gadā Rīgā darbību sāka profesora Jāzepa Vītola dibinātā „Latvju opera”, tika organizēts arī Operas koris, par kura pirmo kormeistaru kļuva Pauls Jozuus. Kopš tā laika operas izrādes bez kora dalības nav iedomājamas.

Kaut arī Operas darbības pirmajos gados iestudējumi bieži izpelnījušies daudz kritikas, koris augstu vērtēts jau tolaik. Tā, piemēram, 1921. gadā bijušais Latviešu operas dziedonis un režisors Ernests Elks-Elksnītis, apcerot režijas mākslu „Latvju mūzikas” 1921. gada ceturtajā numurā, uzsvēris, ka režisoru zemais profesionālais līmenis sevišķi uzskatāmi atspoguļojas masu skatos un darbā ar kori un ka režijas trūkumus atsver vienīgi kora labais skanējums, ko kormeistars Pauls Jozuus spējis sasniegt jau teātra darbības pašā sākumā.

Vieni no visspilgtākajiem operas kora sasniegumiem saistīti ar M. Musorgska operas „Boriss Godunovs” 1924. gadā tapušo versiju. Kora sniegums izrādījies tik pārliecinošs, ka 1928. gada maijā Fjodors Šaļapins uzaicinājis kori piedalīties savās viesizrādēs Vācijā, un Berlīnes laikraksti atzinuši, ka viņu pilsētā ar trim operteātriem un augstu kora kultūru tik muzikāli izkopta un skatuviski izteiksmīga kolektīva nav.

Savukārt 1926./1927. gada sezonā diriģenta Emīla Kupera vadībā izskanējušajā N. Rimska-Korsakova operā „Teiksma par neredzamo pilsētu Kitežu” kritiķi slavējuši kora pianissimo, kas esot bijis nepieredzēti niansēts. Arī 20. gadsimta trīsdesmito gadu sākumā tapušas vairākas izrādes, kurās kora dziedājums atzīmēts kā viens no iestudējuma spilgtākajiem aspektiem.

Pēc rīdzinieku viesošanās Maskavā 1955. gada nogalē, lai XII Literatūras un mākslas dekādes ietvaros rādītu „Teiksmu par neredzamo pilsētu Kitežu”, vairāki kritiķi izcēluši tieši kora darbu, un visslavinošākos vārdus teicis V. Gorodinskis: „Galvenais kormeistars Rūdolfs Vanags un diriģents Rihards Glāzups ir sasnieguši caurspīdīgu, apbrīnojami izteiksmīgu kora skanējumu, kuru varētu apskaust daudzi operteātri.”

Pēc Dmitrija Šostakoviča operas „Katerina Izmailova” izrādes Maskavas Staņislavska un Ņemiroviča-Dančenko Muzikālajā teātrī 1963. gadā rīdziniekus uzteicis pats komponists: „Režisors Kārlis Liepa, mākslinieks Arturs Lapiņš, kormeistars Haralds Mednis ar lielu meistarību veidojuši izrādi. Sevišķi gribas izcelt teicamo kora skanējumu.”

Jauns radošs posms LNO kora darbībā sācies 1995. gadā pēc LNO rekonstrukcijas. Rīgas operas māksliniekus atzinīgi vērtē ne tikai pašmāju publika, bet arī ārzemju kritiķi, un koris tiek izcelts kā vienots un saskanīgs ansamblis. „Solistu komanda un kora sniegums ir izcils – tik adekvāti, saspringti un precīzi Šostakoviča opuss skan reti,” pēc LNO viesizrādēm Maskavā 2007. gada oktobrī rakstīja laikraksta Kommersant korespondents Sergejs Hodņevs. LNO kora galvenās kvalitātes šodien ir temperaments, skatuviskā izjūta, kā arī īpašs, izlīdzināts skanējums, kas novērtēts ar LNO patrona A/S Latvijas Gāze Gada balvu (2006) un nomināciju Latvijas Lielajai mūzikas balvai 2007 kategorijā Par izcilu darbu ansamblī. Ar vokālu un aktierisku meistarību apveltīti arī no kora dziedātāju vidus nākušie solisti – Kristīne Opolais, Antra Bigača, Evita Raituma, Dace Volfarte, Aleksandrs Antoņenko, Miervaldis Jenčs, Aivars Krancmanis, Rihards Mačanovskis, Armands Siliņš, Andris Lapiņš, lieliskā kamermūzikas interprete Ieva Parša.

Starp slavenākajiem LNO kormeistariem, kuru darbības laikā koris sasniedzis īpašu māksliniecisku kvalitāti, bijuši Pauls Jozuus (no 1919. līdz 1935. gadam), Teodors Kalniņš (no 1921. līdz 1940. gadam) un Haralds Mednis (no 1945. līdz 1969. gadam), ar kori dažādos laika posmos veiksmīgi strādājuši arī Rūdolfs Vanags, Ansis Alberings, Juris Radiškevičs, Ilgvars Matrozis, Vilmārs Vasulis, Edgars Račevskis, Jānis Zirnis, Mārcis Katajs, Didzis Kauliņš, Normunds Vaicis, Mārtiņš Ozoliņš, Andris Veismanis u. c. Kopš 2006. gada LNO galvenais kormeistars ir Aigars Meri.

Latvijas Nacionālās operas balets

Latvijas Nacionālās operas baleta trupa ir vienīgā profesionālā šāda veida trupa Latvijā.

Par latviešu baleta dzimšanas dienu tiek uzskatīts 1922. gada 1. decembris, kad vērts priekškars pirmajai pilnmetrāžas izrādei – pēc Mariusa Petipā 1885. gada Pēterpils izrādes parauga iestudētajai P. L. Herteļa „Veltīgajai uzmanībai”, tomēr baleta trupas veidošanās sākusies jau desmit gadus iepriekš. Vairāk nekā astoņus gadu desmitus garā latviešu baleta vēsture saistīta ar labākajām krievu klasiskā baleta skolas tradīcijām. 20. gadsimta divdesmitajos gados LNO baletu dibināja balerīna Aleksandra Fjodorova, dejas pasaulē leģendārās Fokinu ģimenes locekle. Trīsdesmito gadu sākumā Rīgas baletu vadīja Anatolijs Vilzaks, kurš pievienojās slavenajai Djagiļeva trupai. Pēc II Pasaules kara baleta vadība bija uzticēta Helēnai Tangijevai-Birzniecei, kas savulaik mācījusies Sanktpēterburgā pie izcilās pedagoģes Agripīnas Vaganovas. Šīs tradīcijas veiksmīgi nodotas no paaudzes paaudzē, dāvājot pasaulei tādas Rīgā skolotas baleta zvaigznes kā Mihails Barišņikovs, Māris Liepa un Aleksandrs Godunovs.

Šobrīd LNO baleta trupas repertuāra pamatu veido klasiskā baleta pērles – „Žizele”, „Gulbju ezers”, „Riekstkodis”, „Dons Kihots”, „Korsārs”, kā arīskatītāju iemīļotās mūsdienu horeogrāfu klasiskās dejas izrādes „Romeo un Džuljeta”, „Kopēlija”, „Bahčisarajas strūklaka”, „Gaišais strauts”. Bagātinot izrāžu klāstu ar laikmetīgās dejas zīmēm, dejotāju gatavību sevi spoži apliecināt arī mūsdienu baleta valodā pierāda leģendārā horeogrāfa Borisa Eifmana sarežģītais un izsmalcinātais balets „Anna Kareņina” un argentīnieša Maurisio Vainrota „Tango plus/Ceļojumi”. Repertuārā palaikam sastopamas mūsdienu komponistu rakstītas izrādes – gan oriģinālbaleti (Jura Karlsona „Sidraba šķidrauts” un Artura Maskata „Bīstamie sakari”), gan dejas izrādes, kuru tapšanu iedvesmojuši konkrēti skaņdarbi (Pētera Vaska Klavieru kvartets/balets „Skaidri neredzams”, Artura Maskata „Tango” u. c.).

Kopš 1993. gada LNO baleta mākslinieciskais vadītājs ir Aivars Leimanis. Viņa uzmanības lokā pastāvīgi atrodas gan klasisko baletu atjaunojumi, gan sadarbība ar slaveniem horeogrāfiem, tostarp Borisu Eifmanu (Krievija), Kšištofu Pastoru (Polija), Vladimiru Vasiļjevu (Krievija), Allu Sigalovu (Krievija), Radu Poklitaru (Moldova/Baltkrievija), Tjerī Malandēnu (Francija), Kristianu Špuku (Vācija), Petru Zusku (Čehija) u. c. LNO baleta trupa ar izrādēm viesojusies Parīzes Šatlē teātrī, Maskavas Lielajā teātrī, La Fenice teātrī Venēcijā, Romas Operā, Edinburgas Festivāla zālē, Lionas Maison de la Danse, Ņemiroviča-Dančenko teātrī Maskavā un citviet visā pasaulē.

Latvijas Nacionālās operas orķestris

Latvijas Nacionālās operas orķestrī spēlē vairāk nekā 100 mūziķu. Daudzi no viņiem guvuši kritiķu un klausītāju atzinību kā solisti vai kameransambļu dalībnieki, kā arī veiksmīgi piedalījušies dažādos starptautiskos konkursos. Orķestra apjomīgajā repertuārā ir vairāk nekā 50 stilistiski dažādu operu un baletu no baroka līdz laikmetīgās mūzikas jaundarbiem. Orķestris uzstājas ap 250 reižu sezonā. Vismaz četras reizes gadā mūziķi piedalās dažādos simfoniskās un opermūzikas koncertos.

2003. gadā par LNO orķestra galveno diriģentu kļuva šobrīd visā pasaulē slavenais jaunais maestro Andris Nelsons, kurš šo amatu ieņēma līdz 2007. gada vasarai. Viņa vadībā orķestris guva lielus radošus panākumus. Ar LNO orķestri strādājuši arī tādi izcili viesdiriģenti kā Mariss Jansons, Mstislavs Rostropovičs, Tadeušs Voicehovskis, Zbigņevs Graca, Korneliuss Meisters, Džulians Reinoldss, Modests Pitrens un citi. Orķestris uzstājies kopā ar Gidonu Krēmeru, Martu Sudrabu un daudziem citiem slaveniem mūziķiem, operas un baleta solistiem no visas pasaules.

Latvijas Nacionālā opera lepojas ar sava orķestra radošajiem panākumiem. Pēdējo trīs gadu laikā orķestra mūziķi demonstrējuši dziļu Riharda Vāgnera mūzikas izpratni un panākuši sevišķi saliedētu skanējumu „Nībelunga gredzena” tetraloģijas operu „Reinas zelts”, „Valkīra” un „Zīgfrīds” iestudējumos.

Aizvadītajās divās sezonās orķestra mūziķi guvuši publikas mīlestību kamermūzikas koncertu ciklā, kur sevi apliecinājuši kā spilgtas individualitātes.

No 2007. gada rudens līdz 2009. gada vasarai orķestra galvenā viesdiriģenta statusā bija lietuviešu maestro Gintars Rinkevičs.

Latvijas Nacionālās operas ēka

1856. gadā arhitektu Oto Dīces un Johana Daniela Felsko izstrādātajā pilsētas centra rekonstrukcijas plānā Rīgas kanālmalas apstādījumos paredzēta vieta pilsētas teātrim. Rīgas Pilsētas Pirmā jeb Vācu teātra projektu konkursā uzvar Pēterburgas arhitekts Ludvigs Bonštets. Sākot ar 1860. gadu, trīs gadu laikā bijušā Pankūku bastiona vietā tiek uzcelts pilsētas teātris ar 2000 skatītāju vietām.

1863. gadā jauno ēku atklāj ar Frīdriha Šillera „Vallenšteina nometnes” un Ludviga van Bēthovena „Fidelio” iestudējumiem. 1882. gadā ugunsgrēkā izdeg liela daļa teātra ēkas. Rekonstrukcijas projektu, stingri sekojot Bonšteta arhitektūrai, izstrādā Rīgas pilsētas galvenais arhitekts Reinholds Šmēlings. 1887. gadā ar vairākiem moderniem uzlabojumiem ēkas atjaunošanas darbi tiek pabeigti

I Pasaules kara laikā teātris tiek slēgts un kā Pilsētas Vācu teātris savu darbību atsāk tikai 1917. gadā. 1919. gadā pilsētas teātra ēka pāriet Latviešu operas trupas rīcībā, un gada nogalē teātris iegūst Latvijas Nacionālās operas nosaukumu.

Līdz ar padomju varu 1944. gadā Latvijas Nacionālā opera iegūst Latvijas PSR Valsts operas un baleta teātra nosaukumu.

1957. un 1958. gadā notiek teātra ēkas remonts, kas neparedz ēkas modernizāciju, bet tikai kosmētisku atsvaidzināšanu. 20. gadsimta septiņdesmito gadu vidū nobriest ideja par operas nama rekonstrukcijas nepieciešamību, jo 19. gadsimta beigu ēka vairs neatbilst 20. gadsimta beigu tehniskajām un estētiskajām prasībām.

1990. gadā teātris, atkal kļuvis par Latvijas Nacionālo operu, tiek slēgts ar Džuzepes Verdi „Masku balles” izrādi, un sākas ēkas rekonstrukcija un interjera restaurācija, kurā tiek stingri sekots R. Šmēlinga izstrādātajam vēsturiskajam interjeram, tam stilistiski pieskaņojot jaunizveidotās telpas.

1995. gadā tiek pabeigta vecās ēkas rekonstrukcija, un operas kolektīvs ar izcilu simfoniskās mūzikas koncertu sēriju un Jāņa Mediņa operas „Uguns un nakts” iestudējumu atgriežas uz savas skatuves.

2001. gadā tiek pabeigts arī mūsdienīgs piebūvju komplekss, kas piedāvā jaunas telpas tehniskajam un radošajam personālam, kā arī Jauno zāli ar 300 skatītāju vietām plaša profila mākslas projektu realizēšanai.