Jau XIX gs. otrā pusē, latviešu Pirmās tautiskās atmodas laikā, radās doma par latviešu nacionālo augstskolu, taču šī ideja īstenojās tikai XX gs. sākumā - Otrās nacionālās atmodas laikā.

Pirmais pasaules karš bija tikko beidzies, sākās revolūciju laiks. Pasaulē bruka impērijas un dibinājās jaunas nacionālas, patstāvīgas valstis, to vidū arī Latvija. Viens no galvenajiem noteikumiem, lai varētu rasties, nostiprināties un pastāvēt neatkarīga valsts, vienmēr ir bijis: konkrētajā zemē jābūt pietiekamam skaitam akadēmiski izglītotu pilsoņu. Tāpēc tieši valsts dzimšanas laikā īpaši aktualizējās doma par nacionālo augstskolu.

Pirmā publiskā deklarācija par apvienotas Latviešu Augstskolas nepieciešamību Rīgā un tās uzdevumiem jaunās Latvijas valsts pārvaldē un nostiprināšanā bija Tērbatas latviešu skolotāju kongresa 1917. gada 13. jūnija rezolūcija "Par latviešu augstskolu". Šī kongresa radītā Augstskolas Komiteja bija arī viena no topošās Universitas Litterarum Latviensis idejiskajām saknēm.

1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas neatkarība, un 1919. gada 28.septembrī, laikā, kad vēl norisa nacionālās atbrīvošanās cīņas, bijušajā Rīgas Politehniskā institūta ēkā svinīgi tika atklāta Latvijas Augstskola (kopš 1922./23. m. g. - Latvijas Universitāte). Jaunā augstākā mācību iestāde kļuva par vienu no būtiskākajiem latviešu tautas brīvības manifestiem. Tieši tāpēc vairāk nekā jebkura cita augstskola Latvijas Universitāte ir cieši saistīta ar mūsu neatkarīgās valsts vēsturi. LU dzima un veidojās līdz ar mūsu valsti, bet vēlāk šī Universitāte pilnveidoja Latviju pašu.

No 1919. līdz 1940. gadam LU bija Latvijā lielākais augstākās izglītības, zinātnes un kultūras centrs, kurā veidojās un attīstījās inteliģence. Latvijas valsts augsti vērtēja izglītību, atbalstot to gan morāli, gan finansiāli. Piemēram, no kopējā valsts budžeta izdevumiem 1937./ 38. m. g. izglītībai bija paredzēti 14,7% (pārējā Eiropā - 12,1%). Valsts izdevumu ziņā izglītība ieņēma 3. vietu aiz saimnieciskās dzīves veicināšanas un aizsardzības izdevumiem.

LU pirmo reizi pasaulē uzsāka mācības latviešu valodā. Tās 12 fakultātēs varēja studēt humanitārās (ieskaitot teoloģiju), tehniskās, eksaktās un dabas zinātnes. Latviešu mācību valodas ieviešana neliecināja par cittautiešu noniecināšanu, jo 1937./ 38.m.g. no 6780 LU studentiem 86% bija latvieši, 6,4% - ebreji, 3,8% - vācieši, 2,8% - krievi, 0,4% - poļi, 0,3% - lietuvieši, 0,3% - igauņi un 1% - citu tautību studenti.

Būdama augstākā izglītības un zinātnes iestāde valstī, LU veicināja zinātniskās pētniecības darbu, zinātnes izplatīšanu tautā un sagatavoja Latvijas vajadzībām darbiniekus ar augstāko izglītību.

Ar laiku izaugot jaunajai mācībspēku un zinātnieku paaudzei, LU iekļāvās starptautiskās zinātnes apritē, izvirzot cilvēciskās vērtības pāri nacionālajām. LU ievēroja savu devīzi "Scientiae et patriae" un bija Universitas Litterarum šā vārda pilnā nozīmē. 1939.gadā Latvijā bija 13 900 iedzīvotāji ar pabeigtu augstāko izglītību, 59% no tiem bija LU absolventi. Studējošo skaits no 10 000 iedzīvotājiem bija 30,1 (Zviedrijā 14,2).

Kaut arī 1940., 1941., 1944.gadā augstskola zaudēja 68% mācībspēku un lielo vairākumu studentu, LU mūžs ar to nebeidzās. 1919. gada 28.septembrī dzimusī Latvijas Universitāte pastāv līdz šai dienai, jo nekad nav bijusi likvidēta vai oficiāli slēgta; tai ir tikai 6 reizes mainīts nosaukums. No 1990.gada ir atjaunots nosaukums Latvijas Universitāte.

Ar Trešo nacionālās atmodas laiku sākās jauns posms Latvijas Universitātes vēsturē. 1991. gada 18. septembrī Latvijas Republikas Augstākā Padome apstiprināja 2. Latvijas Universitātes Satversmi. Ar šo aktu tika atjaunota arī bijusī LU atribūtika: karogs, emblēma, himna, rektora amata ķēde, rektora, prorektoru un dekānu amata tērpi. Pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas tika radikāli mainītas akadēmiskās izglītības ieguves iespējas Latvijas Universitātē, kura kā akadēmiska institūcija savā darbībā apvieno gan zinātniski pētniecisko, gan studiju darbu. Tās galvenā misija bija un paliek cilvēces augstāko garīgo vērtību attīstīšana un tālāknodošana, ievērojot nacionālo valodu, kultūru un savas valsts attīstības īpatnības un prasības.